Novembrī RCB Saulaino dienu bibliotēkā BKUS apmeklēju Kao Vieta Ngujena izstādi. Tajā bija aplūkojami grāmatas "Lāčplēša hronika" ilustrāciju oriģināli. Komiksu mākslinieks ilustrējis grāmatas "Lāčplēša dzimšana", "Lāčplēša hronika", "Kurbads".
Kao ir vjetnamiešu mākslinieks, kurš Latvijā dzīvo no 16 gadu vecuma. Viņš mācījies Ogres mākslas skolas studijā, J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Studējis Latvijas Mākslas Akadēmijā.
Mākslinieks ļoti iemīlējis Latviju tās iedzīvotājus un tradīcijas, apguvis latviešu valodu. Caur saviem darbiem Kao Viets Ngujens mums atgādina, ka mēs esam tauta ar koptām kultūras vērtībām, ka mums ir ar ko lepoties - Latvijas daba, Dziesmu svētki un Saulgriežu svinēšana.
Mani aizrauj mākslinieka ideja attēlot latviešu kultūras varoņus kā komiksu varoņus. Esmu izlasījis šīs grāmatas un saprotu, ka tās spēj ne tikai lieliski papildināt latviešu autoru oriģinālus, bet arī ļauj citādāk paskatīties uz senajiem baltiem un to kultūru.
Izstāde ir neliela, bet ļauj lieliski iepazīt Kao Vieta Ngujeņa darbus. Liels paldies par to Saulaino dienu bibliotēkai.
Vieta: Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle "Arsenāls"
Apmeklējuma datums: Sestdiena, 5.decembris
Izstāde
"Akvarelis Latvijā.19.-21.gadsimts" ir vērienīga akvareļu izstāde, kas aptver trīs gadsimtus. Tā parāda, cik daudzveidīga ir akvareļtehnikas lietojums Latvijā vēsturiskā, mitoloģiskā un sadzīves žanrā. Izstādē aplūkojami portreti, ainavas, klusās dabas, akvarelis grāmatu ilustrācijās un teātra kostīmu skicēs.
Viena no izstādes gleznām: K. Hūns "Bērtuļa nakts priekšvakarā" (1868)
Man personīgi ļoti patika akvareļi, kas ataino 19.gs ainavas, laikabiedru porterus un sadzīvi Latvijā.
Te minami arī baltvācu mākslinieki: Johans Kristofers Broce, Kārlis Ludvigs Zēbode, Augusts Pecolds.
Latviešu profesionālās mākslas pirmos izcilos panākumus Eiropas mēroga akvareļglezniecībā apliecināja Kārlis Hūns.
Interesanti bija arī aplūkot latviešu mākslinieku radīto albumu "Ainas no latviešu tautas dzīves". Te jāpiemin Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Johans Valters un viens no maniem iecienītākajiem latviešu māksliniekiem Vilhelms Purvītis.
Janis Rozentāls (1866–1916). Sieviete ar vēdekli
Tāpat izstādē apskatāmas arī daudzas Pirmā pasaules kara laikā tapušās gleznas, 20.gs 20.-30. gadu dažādie akvareļglezniecības stili, kā arī Padomju okupācijas gadu spilgtāko akvareļmākslinieku - Kurta Fridriksona, Jāņa Breikta, Kārļa Sūniņa un Džemmas Skulmes - radītie darbi.
Mūsdienās interese par akvareli Kristapa Ģelža, Ievas Jurjānes, Kristīnas Brektes un Helēnas Heinrihsones daiļradē liecina, ka akvareļglezniecības iespējas latviešu mākslā vēl nebūt nav izsmeltas.
Es uz šo izstādi ieteiktu aiziet ikvienam, jo pat tātad cilvēkam kā man, kuram glezniecība nav tuva, un kurš par akvareļmākslu neinteresējas, bija interesanti apskatīt daudzveidīgos darbus, uzzināt ko jaunu, un atrast arī sev ko tuvu (manā gadījumā vēsturiskais 19.gs attēlojums).
Mans vērtējums izstādei ir 8/10
jo darbu bija tik daudz, ka tos palika jau grūti visus apskatīt,
bet tas ir augsts vērtējums, ņemot vērā, ka glezniecība mani
neaizrauj.
Romānu sērija "Bada Spēles" trešā, noslēdzošā daļa
Tā nu ir sagadījies, ka Bada Spēļu pēdējo trešo grāmatu - "Zobgaļsīlis" esmu pabeidzis tieši laikā, kad Latvijas kinoteātros tiek izlaista pēc šīs grāmatas veidotās filmas otrā daļa (The Hunger Games: Mockingjay – Part 2).
Grāmatā stāstīts par 16.gadīgo meiteni Katnisu, kura ir 13. apgabala un visas Panemas iedvesmotāja jeb Zobgaļsīlis. Notikumi norisinās pēc tam, kad Katnisa pēc 75. Bada Spēļu iznīcināšanas ar 13.apgabala un Panemas dumpinieku palīdzību nokļūst drošībā 13. apgabalā, kurā meitene tiek sagatavota par Zobgaļsīli (sacelšanās simbolu), lai iedvesmotu visus Panemas apgabalus cīnīties pret Kapitolija varu.
Par pašu grāmatas saturu, kā arī par iepriekšējām daļām vairāk var uzzināt šeit.
Grāmata joprojām ir tikpat aizraujoša un notikumiem bagāta kā iepriekšējās daļas, lai gan, man personīgi, pirmā daļa "Bada Spēles" patika krietni labāk. Grāmatā ļoti spilgti aprakstīti vairāki Katnisas pārdzīvojumi:
Pītas daļējs zaudējums, māsas zaudējums, un tas kā redzi, ka tava tauta cīnās un mirst tevis iedvesmota. Sūzena Kolinsa nav zaudējusi ķērienu, notikumi ir lieliski un precīzi aprakstīti un nezaudē interesi par notiekošo. Jutos nedaudz vīlies par grāmatas nobeigumu, kas nešķita gana pārdomāts un atbilstošs.
Lai gan šī ir tipiska izklaidējošā žanra grāmata jauniešiem, tajā slēpjas dziļa doma, ko mēs esam gatavi darīt sevis, savu tuvo cilvēku, savas pasaules labā, kā spējam rīkoties pat ļoti neizbēgamās un bīstamās situācijās, uz ko mēs esam gatavi, lai sasniegtu savu mērķi.
Es šo grāmatu, un protams arī iepriekšējās daļas, iesaku izlasīt galvenokārt jauniešiem, kuriem lasīšana ir sirdslieta, kuriem patīk fantastika un spraigi notikumi, kā arī ikvienam, kurš grasās noskatīties filmu.
Mans vērtējums grāmatai ir 7/10
jo romāns bija aizraujošs, bet nepārspēja iepriekšējās daļas un vairs nebija tik pārsteidzošs.
Vieta: Vecrīga un Rīgas Centrs (no Brīvības pieminekļa līdz Vecajai Svētās Ģertrūdes baznīcai)
Apmeklējuma datums: Piektdiena, 20. novembris
Šogad gan gaismas festivāla "Staro Rīga 2015" apskatīju vien dažus gaismas objektus, bet arī par tiem vīlies nebiju. Tāpat kā citus gadus ēkas fasādes bija ļoti skaisti izgaismotas un tika radīti dažādi brīnišķīgi attēli, bet jāsaka arī, ka neko īpaši grandiozu, kas mani pārsteigtu, neredzēju.
Idejas kā jau katru gadu labas, bet maz kas šķita oriģināls vai tiešām piesaistošs.
Apskatīju gan pirmoreiz izgaismoto Brīvības pieminekli, gan Ministru kabineta ēku, gan arī grezni izgaismoto Rīgas Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu un vairākus citus nelielus gaismas objektus pa ceļam.
Lai cik arī šie festivāla apskates objekti būtu vai nebūtu pārsteidzoši, tie noteikti Rīgai ir ik pa laikam vajadzīgi, lai aicinātu cilvēkus pastaigāt pa pilsētu un lai padarītu pilsētas vidi interesantāku.
Tagad ar nepacietību gaidīšu "Egļu Ceļu".
Mans vērtējums ir 2/5
cerams nākošgad būs vairāk objektu, kas pārsteigs.
Liels paldies Latvijas Televīzijas kanālam LTV1, kas arvien biežāk piedāvā izcilas ārzemju filmas un televīzijas raidījumus, kā arī deva man lielisku iespēju beidzot noskatīties šo godalgoto filmu ar izcilo aktieru ansambli.
Filmas anotācija:
"Dziļi aizkustinošs, reizē skumjš un humora pilns stāsts par Vestonu
ģimeni, kuru pēc ilgāka atšķirtības laika dzimtas mājās vienkop
sapulcinājis kāds nelāgs notikums - dzejnieka, alkoholiķa Beverlija
Vestona bēres. Turpmākajās dienās mājā, kur saimnieko valdonīgā Violeta,
radinieku starpā izceļas viens konflikts aiz otra, ko uzkurina
samilzušie pagātnes aizvainojumi un pāridarījumi.
Latviešu
skatītājam jau pazīstamā komēdija - drāma „Augusts: Osedžas zeme" ir
amerikāņu dramaturga Treisija Letsa 2007. gadā sarakstītās tāda paša
nosaukuma lugas ekranizācija. Letss, kurš par šo lugu saņēmis Pulicera
prēmiju, ir arī filmas scenārija autors. Šo nedaudzo gadu laikā luga
piedzīvojusi neskaitāmas pirmizrādes uz dažādu valstu skatuvēm, tostarp
arī Latvijas Nacionālajā teātrī."
Filma tiešām spēj aizkustināt, un liek izjust visdažādākās emocijas pret filmā notiekošo. Parasti es šādā veida drāmas ar depresijas piegaršu neskatos, bet filmā spēlējošie lieliskie aktieri, kā Merila Strīpa, Džūlija Robertsa, Jūens Makgregors, Benedikts Kamberbačs, mani pārliecināja šo filmu noskatīties. Un jāsaka - Ir vērts redzēt! Filma būtībā apkopo visas iespējamās ģimenes problēmas - sākot ar narkotikām un beidzot ar nesaskaņām mātes un meitas starpā. Filma šķiet ļoti labi pārdomāta un liekas, ka ikkatrai niansei ir sava dziļā nozīme.
Lai gan filmas stāsts var šķist pārspīlēts, tās galvenā doma ir reāla un vairāk vai mazāk visiem pazīstama - ikvienam no mums ir savas personīgās problēmas, kuras mēs lieliski spējam noslēpt no citiem, tēlot sevi labāku citu acīs, līdz brīdim, kad šo apspiesto emociju ir par daudz, lai tās vienkārši paturētu sevī.
Filmu ir vērts redzēt ikvienam (ieteicams vecākam par 16 gadiem) brīžos, kad vēlas noskatīties kādu nopietnu un pārdomājamu filmu. (Neiesaku skatīties brīžos, kad nav labā omā, ir ļoti pozitīvs garastāvoklis vai trūkst pacietības un koncentrēšanās spēju.)
Mans vērtējums filmai ir 7/10
jo filma ir tiešām smaga un stāsts tomēr šķiet līdz galam nepateikts,
Filmas seans notika kinofestivāla "Baltijas pērle" ietvaros
Šerloks Holmss jau sen kā devies atpūtā. Pametis Londonu un Beikerstrītu, viņš pārcēlies uz nomaļu ciematiņu Saseksas grāfistē, kur aizvada savas dienas kopā ar saimniecības vadītāju un viņas dēlu. Leģendārais izmeklētājs ir ieslīdzis nesteidzīgā lauku dzīves ritmā: nodarbojas ar biškopību, raksta dienasgrāmatu un cītīgi turpina vingrināt savu spožo, aso prātu un vērīgumu. Neraugoties uz savrupo dzīvesveidu, slavenajam privātdetektīvam joprojām nedod mieru kādas neatklātas lietas noslēpums. Holmss ir pārliecināts, ka, to atšķetinot, gūs atbildes uz daudziem viņu pašu urdošiem jautājumiem par dzīvi un mīlestību.
Kā britu Šerloka fans, šo filmu vēlējos noskatīties jau kopš jūnija, kad to oficiāli rādīja kinoteātros Lielbritānijā un ASV. Latvijā filmu ierobežotā seansu daudzumā bija iespējams noskatīties tikai kinoteātrī "Splendid Palace", kinofestivāla "Baltijas Pērle" ietvaros. Filma ieguvusi ļoti labas atsauksmes no kinokritiķu un slavenu laikrakstu puses, kā arī ir nominēta vairākām kino balvām.
Jāatzīst, filma nudien ir tā vērta. Aktieris Īens Makkellens, režisors Bils Kondons un ģeniālais komponists
Kārters Barvels kopīgiem spēkiem radījuši kaut ko ārkārtīgi aizkustinošu
un dzirkstoši noslēpumainu. Filma veidota pēc labākajām britu kino tradīcijām. Filmā izteikti jūtams tipiskais angļu stils, kas rada Šerloka stāstam raksturīgās īpašības. Sižets ir ļoti aizkustinošs, filma ir emocijām bagāta, kuras īpaši rada teju 90 gadus vecā Holmsa un mazā saimniecības vadītājas dēla Rodžera savstarpējās attiecības.
Ļoti interesanta ir pašas filmas uzbūve, tā neliek atklāt kādu ļaundari (kura starp citu šajā stāstā nemaz nav), bet liek saprast notikumu gaitu un to iemeslus, kas atmiņu zaudējošajam Šerlokam, nedod mieru. Filmas gaitā vecais misters Holmss atgūst atmiņu, stāstot par savu pēdējo neatrisināto lietu mazajam Rodžeram, tas dod skatītājam atbildes uz jautājumiem, kas radušies filmas sakumā, tādā veidā liekot nonākt pie satriecošas atklāsmes.
Man filmā patika arī ideja, kas parādās arvien biežāk mūsdienu darbos par slaveno detektīvu, ka slavenā cepure, pīpe un frāze "Elementāri, Vatson!" ir tikai stereotipi, kas rada nepareizus priekšstatus par to, kāds ir Šerloks Holmss. Filma rāda, ka īstajā dzīvē Holmss būtu krietni cilvēcīgāks, tiešāks un patiesāks, nekā Vatsona radīto grāmatu izskaistinātais, brīnumainais populārais varonis.
Filmu ir vērts noskatīties ikvienam, jo tā pārsteidz ar negaidītiem momentiem, laikmetīgo attēlojumu, noslēpumaino gaisotni un patiesām cilvēku jūtām. Īpaši iesaku noskatīties šo filmu, Šerloka grāmatu un detektīvromānu cienītājiem, kā arī cilvēkiem, kuriem patīk britu kultūra.
Mans vērtējums filmai ir 10/10
Tiešām lielisks stāsts, lieliska mūzika un lieliskas sajūtas!
Būdams liels britu Šerloka darbu (gan oriģinālo A.K.Doila grāmatu, gan BBC seriāla, gan arī citu mūsdienās ar Šerloku saistītu darbu) cienītājs un regulārs Nacionālā teātra apmeklētājs, biju ļoti ieinteresēts noskatīties šo pašmāju teatralizēto Šerloka stāsta variantu. Lielas cerības, sagaidīt no mūzikla ko satriecošu, gan neloloju, bet pirmais iespaids, kuru radīja izrādes afiša un reklēma, tomēr izrādījās maldinošs.
Zināju, ka līdz šim izrādi par slaveno detektīvu Šerloku Holmsu jau divas reizes bija uzvedis Dailes teātris, un, manuprāt, būtu bijis labāk , ja arī šo stāstu būtu veidojuši tieši viņi, ņemot vērā Dailes teātra pašreizējo izrāžu līmeni (kā piemēram, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu vai Pīters Pens).
Bet lūk mani iespaidi no Nacionālā teātra izrādes:
Jāatzīst, ka sākumā izrāde pat likās ļoti cerīga un augstā līmenī, gan scenogrāfijas, gan aktierspēles un mūzikas ziņā. Tāpat vēlos uzslavēt libreta autoru Juri Hiršu par oriģinālā sižeta precīzu saglabāšanu un brīžam pat uzlabošanu. Jau pirms pāris gadiem biju izlasījis šausmu/detektīvromānu "Bāskervilu suns", kura sižets bija arī mūzikla pamatā, tas ļoti palīdzēja izprast un labāk uztvert notikumu gaitu, bet līdzīgi kā ar filmām, tas lika arī piesieties sižeta detaļām un būtisku stāsta momentu neesamībai.
Jāuzslavē arī aktieru perfektā saderība ar stāsta personāžiem, skanīgie,trāpīgie teksti un dialogi un "dzīvā" mūzika.
Tomēr jāatzīmē arī ļoti daudzie mīnusi, kuri man izrādi kopumā sabojāja - izrāde tiek vairāk akcentēta nevis uz spraigo, noslēpumiem pilno detektīvstāstu, bet uz Henrija Bāskervila (nolādētā, pēdējā Bāskervilu dzimtas mantinieka) un Berilas (noslēpumainās kaimiņienes) jūtām, to mīlas balādes reizēm kļūst pārlieku biežas un garas, kas padara izrādi garlaicīgu. Tāpat slepkavu var atmaskot nožēlojami ātri, tādā veidā mūziklam zūd stāsta kāpinājums. Netiek arī gana pilnvērtīgi izmantoti gaismu efekti, kas ir galvenais izrādes scenogrāfijas elements. Tāpat nav īsti skaidrs, kas ir izrādes mērķa auditorija, jo regulārās mīlas dziesmas padara izrādi garlaicīgu bērniem un pusaudžiem, bet sižets šķiet parādīts pārlieku nenopietni priekš pieaugušajiem.
Kopumā par izrādi esmu vīlies, jo tiešām cerēju no Nacionālā teātra sagaidīt Dailes teātra līmeni, pārvērst filmas stāstu izrādē. Labprāt gan vēlreiz noklausītos pāris mūzikla dziesmas, kuras izpilda Šerloks(Egils Melbārdis) ar doktoru Vatsonu (Ainārs Ančevskis), un kuras, kā jau mūziklā, pauž stāsta darbību, nevis tikai jūtas un mūziku. Diemžēl teātra mājaslapa publicējusi tieši tikai otro variantu, mīlas balādes, kas man rada vēl lielāku sarūgtinājumu.
Mans vērtējums izrādei ir 5/10
lai gan par ideju, aktierspēli (īpaši Šerloka un Vatsona) un tekstu izspēlēšanu varētu dot arī vairāk.
Kā pirmo savā "kultūras plauktā" varu ielikt grāmatu "RAIŅA PĒDĒJĀ VASARA. Atmiņas un fotogrāfijas".
"Raiņa pēdējā vasara" ir mūziķa un fotogrāfa Olīva Mētras atmiņas par Raiņa pēdējo vasaru, viņa nāvi 1929.gada 12. septembrī un četrām dienām pēc tās. Olīvs Mētra ne tikai uzņēma Raiņa mūža pēdējās fotogrāfijas, bet arī bija dzejnieka pēdējo dienu tuvākais draugs. Grāmata ir ļoti patiesa, jo tā balstīta tikai uz Mētras personīgajām atmiņām un notikumu redzējumu. Atmiņas līdz šim (2015.gadam, jeb Raiņa un Aspazijas gadam) nav bijušas publicētas.
Kā par lēmumu, pierakstīt atmiņas, raksta pats Olīvs Mētra:
"Kad Rainis dažas dienas pēc manas ciemošanās slēdza uz mūžu savas acis, tad nodomāju sīkumos uzrakstīt viņa pēdējo dienu sarunas ar mani, kā arī visus savus iespaidus un pārdzīvojumus sakarā ar lielā dzejnieka nāvi. "
Ņemot vērā Raiņa 150. jubileju šā gada 11. septembrī, biju nolēmis izlasīt kādu grāmatu par Raini. Vēlējos vairāk iepazīt tieši dzejnieka personību, nevis tā plašo daiļradi, un grāmata "Raiņa pēdējā vasara" tam bija kā radīta.
Būdams veco fotogrāfiju entuziasts, mani sākotnēji vairāk aizrunāja tieši Olīva Mētras uzņemtie fotogrāfiju retumi. Grāmatā arī tiek aprakstīts, kā tika uzņemta slavenā fotogrāfija ar Raini peldkostīmā (starp citu, tā tāda nav vienīgā) un Raiņa fotogrāfijas kopā ar Aspaziju pie Majoru vasarnīcas dārza mājiņas.
Grāmata izceļ Raiņa cilvēcību, tā atvērtību pret cilvēkiem un vienkāršo ikdienu vecumdienās Jūrmalā.
"Raiņa pēdējā vasara" mani tiešām aizrāva, tās nelielais (tikai 70 lpp) toties ļoti ietilpīgais saturs perfekti iezīmē gan tā laika atmosfēru, gan šīs pāris nedēļas, kurās Rainis ar Olīvu Mētru kļūst par tuviem draugiem, gan Mētras izjūtas Raiņa slimības laikā un pēc dzejnieka nāves.
Manuprāt, liela vērtība grāmatā ir arī tam laikam raksturīgajiem vārdiem, kā piemēram "uzņemties", kuru lieto mūsdienu vārda "fotografēties" vietā.
Es iesaku izlasīt šo grāmatu jebkuram, kas interesējas par Raini, Latviju 20.gadsimta 20.gadu beigās, vai kuriem vienkārši patīk grāmatas ar patiesiem notikumiem.
Mans vērtējums ir 8/10
jo ir vēsturiski ļoti vērtīgs, notikumiem un sajūtām bagāts, bet būdams atmiņu romāns, tas šķiet pārāk viendabīgs. un tam pietrūkst māksliniecisko īpašību.
