Šerloks Holmss vecumdienās

Misters Holmss

• Kultūras "plaukts": Kino
• Vieta: Kinoteātris "Splendid Palace"
• Apmeklējuma datums: Piektdiena, 18.septembris
• Žanrs: Drāma, Detektīvs
• Filmas seans notika kinofestivāla "Baltijas pērle" ietvaros

 Šerloks Holmss jau sen kā devies atpūtā. Pametis Londonu un Beikerstrītu, viņš pārcēlies uz nomaļu ciematiņu Saseksas grāfistē, kur aizvada savas dienas kopā ar saimniecības vadītāju un viņas dēlu. Leģendārais izmeklētājs ir ieslīdzis nesteidzīgā lauku dzīves ritmā: nodarbojas ar biškopību, raksta dienasgrāmatu un cītīgi turpina vingrināt savu spožo, aso prātu un vērīgumu. Neraugoties uz savrupo dzīvesveidu, slavenajam privātdetektīvam joprojām nedod mieru kādas neatklātas lietas noslēpums. Holmss ir pārliecināts, ka, to atšķetinot, gūs atbildes uz daudziem viņu pašu urdošiem jautājumiem par dzīvi un mīlestību.

 Kā britu Šerloka fans, šo filmu vēlējos noskatīties jau kopš jūnija, kad to oficiāli rādīja kinoteātros Lielbritānijā un ASV. Latvijā filmu ierobežotā seansu daudzumā bija iespējams noskatīties tikai kinoteātrī "Splendid Palace", kinofestivāla "Baltijas Pērle" ietvaros. Filma ieguvusi ļoti labas atsauksmes no kinokritiķu un slavenu laikrakstu puses, kā arī ir nominēta vairākām kino balvām.

 Jāatzīst, filma nudien ir tā vērta. Aktieris Īens Makkellens, režisors Bils Kondons un ģeniālais komponists Kārters Barvels kopīgiem spēkiem radījuši kaut ko ārkārtīgi aizkustinošu un dzirkstoši noslēpumainu. Filma veidota pēc labākajām britu kino tradīcijām. Filmā izteikti jūtams tipiskais angļu stils, kas rada Šerloka stāstam raksturīgās īpašības. Sižets ir ļoti aizkustinošs, filma ir emocijām bagāta, kuras īpaši rada teju 90 gadus vecā Holmsa un mazā saimniecības vadītājas dēla Rodžera savstarpējās attiecības. 

  Ļoti interesanta ir pašas filmas uzbūve, tā neliek atklāt kādu ļaundari (kura starp citu šajā stāstā nemaz nav), bet liek saprast notikumu gaitu un to iemeslus, kas atmiņu zaudējošajam Šerlokam, nedod mieru. Filmas gaitā vecais misters Holmss atgūst atmiņu, stāstot par savu pēdējo neatrisināto lietu mazajam Rodžeram, tas dod skatītājam atbildes uz jautājumiem, kas radušies filmas sakumā, tādā veidā liekot nonākt pie satriecošas atklāsmes. 

 Man filmā patika arī ideja, kas parādās arvien biežāk mūsdienu darbos par slaveno detektīvu, ka slavenā cepure, pīpe un frāze "Elementāri, Vatson!" ir tikai stereotipi, kas rada nepareizus priekšstatus par to, kāds ir Šerloks Holmss. Filma rāda, ka īstajā dzīvē Holmss būtu krietni cilvēcīgāks, tiešāks un patiesāks, nekā Vatsona radīto grāmatu izskaistinātais, brīnumainais populārais varonis. 

Filmu ir vērts noskatīties ikvienam, jo tā pārsteidz ar negaidītiem momentiem, laikmetīgo attēlojumu, noslēpumaino gaisotni un patiesām cilvēku jūtām. Īpaši iesaku noskatīties šo filmu, Šerloka grāmatu un detektīvromānu cienītājiem, kā arī cilvēkiem, kuriem patīk britu kultūra.

Mans vērtējums filmai ir 10/10

Tiešām lielisks stāsts, lieliska mūzika un lieliskas sajūtas!

Šerloks dzied Nacionālajā teātrī

     "Bāskervilu leģenda"

• Kultūras "plaukts": Teātris
• Vieta: Nacionālais teātris
• Apmeklējuma datums: Ceturtdiena, 17. septembris
•  Mūziks

 

  

 Būdams liels britu Šerloka darbu (gan oriģinālo A.K.Doila grāmatu, gan BBC seriāla, gan arī citu mūsdienās ar Šerloku saistītu darbu) cienītājs un regulārs Nacionālā teātra apmeklētājs, biju ļoti ieinteresēts noskatīties šo pašmāju teatralizēto Šerloka stāsta variantu. Lielas cerības, sagaidīt no mūzikla ko satriecošu, gan neloloju, bet pirmais iespaids, kuru radīja izrādes afiša un reklēma, tomēr izrādījās maldinošs.

 

Zināju, ka līdz šim izrādi par slaveno detektīvu Šerloku Holmsu jau divas reizes bija uzvedis Dailes teātris, un, manuprāt, būtu bijis labāk , ja arī šo stāstu būtu veidojuši tieši viņi, ņemot vērā Dailes teātra pašreizējo izrāžu līmeni (kā piemēram, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu vai Pīters Pens).

Bet lūk mani iespaidi no Nacionālā teātra izrādes:

 Jāatzīst, ka sākumā izrāde pat likās ļoti cerīga un augstā līmenī, gan scenogrāfijas, gan aktierspēles un mūzikas ziņā. Tāpat vēlos uzslavēt libreta autoru Juri Hiršu par oriģinālā sižeta precīzu saglabāšanu un brīžam pat uzlabošanu. Jau pirms pāris gadiem biju izlasījis šausmu/detektīvromānu "Bāskervilu suns", kura sižets bija arī mūzikla pamatā, tas ļoti palīdzēja izprast un  labāk uztvert notikumu gaitu, bet līdzīgi kā ar filmām, tas lika arī piesieties sižeta detaļām un būtisku stāsta momentu neesamībai. 

Jāuzslavē arī aktieru perfektā saderība ar stāsta personāžiem, skanīgie,trāpīgie teksti un dialogi un "dzīvā" mūzika.

 Tomēr jāatzīmē arī ļoti daudzie mīnusi, kuri man izrādi kopumā sabojāja - izrāde tiek vairāk akcentēta nevis uz spraigo, noslēpumiem pilno detektīvstāstu, bet uz Henrija Bāskervila (nolādētā, pēdējā Bāskervilu dzimtas mantinieka) un Berilas (noslēpumainās kaimiņienes) jūtām, to mīlas balādes reizēm kļūst pārlieku biežas un garas, kas padara izrādi garlaicīgu. Tāpat slepkavu var atmaskot nožēlojami ātri, tādā veidā mūziklam zūd stāsta kāpinājums. Netiek arī gana pilnvērtīgi izmantoti gaismu efekti, kas ir galvenais izrādes scenogrāfijas elements. Tāpat nav īsti skaidrs, kas ir izrādes mērķa auditorija, jo regulārās mīlas dziesmas padara izrādi garlaicīgu bērniem un pusaudžiem, bet sižets šķiet parādīts pārlieku nenopietni priekš pieaugušajiem.

Kopumā par izrādi esmu vīlies, jo tiešām cerēju no Nacionālā teātra sagaidīt Dailes teātra līmeni, pārvērst filmas stāstu izrādē. Labprāt gan vēlreiz noklausītos pāris mūzikla dziesmas, kuras izpilda Šerloks(Egils Melbārdis) ar doktoru Vatsonu (Ainārs Ančevskis), un kuras, kā jau mūziklā, pauž stāsta darbību, nevis tikai jūtas un mūziku. Diemžēl teātra mājaslapa publicējusi tieši tikai otro variantu, mīlas balādes, kas man rada vēl lielāku sarūgtinājumu. 

   Mans vērtējums izrādei ir 5/10

lai gan par ideju, aktierspēli (īpaši Šerloka un Vatsona) un tekstu izspēlēšanu varētu dot arī vairāk.

Par izrādi vairāk var lasīt teātra mājaslapā: http://www.teatris.lv/lv/izrades/liela-zale/baskervila-legenda

Raiņa pēdējā fotogrāfija

Kā pirmo savā "kultūras plauktā" varu ielikt grāmatu "RAIŅA PĒDĒJĀ VASARA. Atmiņas un fotogrāfijas".

   "Raiņa pēdējā vasara" ir mūziķa un fotogrāfa Olīva Mētras atmiņas par Raiņa pēdējo vasaru, viņa nāvi 1929.gada 12. septembrī un četrām dienām pēc tās. Olīvs Mētra ne tikai uzņēma Raiņa mūža pēdējās fotogrāfijas, bet arī bija dzejnieka pēdējo dienu tuvākais draugs. Grāmata ir ļoti patiesa, jo tā balstīta tikai uz Mētras personīgajām atmiņām un notikumu redzējumu. Atmiņas līdz šim (2015.gadam, jeb Raiņa un Aspazijas gadam) nav bijušas publicētas. 

  Kā par lēmumu, pierakstīt atmiņas, raksta pats Olīvs Mētra:

 "Kad Rainis dažas dienas pēc manas ciemošanās slēdza uz mūžu savas acis, tad nodomāju sīkumos uzrakstīt viņa pēdējo dienu sarunas ar mani, kā arī visus savus iespaidus un pārdzīvojumus sakarā ar lielā dzejnieka nāvi. "

 Ņemot vērā Raiņa 150. jubileju šā gada 11. septembrī, biju nolēmis izlasīt kādu grāmatu par Raini. Vēlējos vairāk iepazīt tieši dzejnieka personību, nevis tā plašo daiļradi, un grāmata "Raiņa pēdējā vasara" tam bija kā radīta.
 Būdams veco fotogrāfiju entuziasts, mani sākotnēji vairāk aizrunāja tieši Olīva Mētras uzņemtie fotogrāfiju retumi. Grāmatā arī tiek aprakstīts, kā tika uzņemta slavenā fotogrāfija ar Raini peldkostīmā (starp citu, tā tāda nav vienīgā) un  Raiņa fotogrāfijas kopā ar Aspaziju pie Majoru vasarnīcas dārza mājiņas.
Grāmata izceļ Raiņa cilvēcību, tā atvērtību pret cilvēkiem un vienkāršo ikdienu vecumdienās Jūrmalā.
 "Raiņa pēdējā vasara" mani tiešām aizrāva, tās nelielais (tikai 70 lpp) toties ļoti ietilpīgais saturs perfekti iezīmē gan tā laika atmosfēru, gan šīs pāris nedēļas, kurās Rainis ar Olīvu Mētru kļūst par tuviem draugiem, gan Mētras izjūtas Raiņa slimības laikā un pēc dzejnieka nāves.
   Manuprāt, liela vērtība grāmatā ir arī tam laikam raksturīgajiem vārdiem, kā piemēram "uzņemties", kuru lieto mūsdienu vārda "fotografēties" vietā.

Es iesaku izlasīt šo grāmatu jebkuram, kas interesējas par Raini, Latviju 20.gadsimta 20.gadu beigās, vai kuriem vienkārši patīk grāmatas ar patiesiem notikumiem.

Mans vērtējums ir 8/10 
jo ir vēsturiski ļoti vērtīgs, notikumiem un sajūtām bagāts, bet būdams atmiņu romāns, tas šķiet pārāk viendabīgs. un tam pietrūkst māksliniecisko īpašību.