Šerloks dzied Nacionālajā teātrī

     "Bāskervilu leģenda"

• Kultūras "plaukts": Teātris
• Vieta: Nacionālais teātris
• Apmeklējuma datums: Ceturtdiena, 17. septembris
•  Mūziks

 

  

 Būdams liels britu Šerloka darbu (gan oriģinālo A.K.Doila grāmatu, gan BBC seriāla, gan arī citu mūsdienās ar Šerloku saistītu darbu) cienītājs un regulārs Nacionālā teātra apmeklētājs, biju ļoti ieinteresēts noskatīties šo pašmāju teatralizēto Šerloka stāsta variantu. Lielas cerības, sagaidīt no mūzikla ko satriecošu, gan neloloju, bet pirmais iespaids, kuru radīja izrādes afiša un reklēma, tomēr izrādījās maldinošs.

 

Zināju, ka līdz šim izrādi par slaveno detektīvu Šerloku Holmsu jau divas reizes bija uzvedis Dailes teātris, un, manuprāt, būtu bijis labāk , ja arī šo stāstu būtu veidojuši tieši viņi, ņemot vērā Dailes teātra pašreizējo izrāžu līmeni (kā piemēram, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu vai Pīters Pens).

Bet lūk mani iespaidi no Nacionālā teātra izrādes:

 Jāatzīst, ka sākumā izrāde pat likās ļoti cerīga un augstā līmenī, gan scenogrāfijas, gan aktierspēles un mūzikas ziņā. Tāpat vēlos uzslavēt libreta autoru Juri Hiršu par oriģinālā sižeta precīzu saglabāšanu un brīžam pat uzlabošanu. Jau pirms pāris gadiem biju izlasījis šausmu/detektīvromānu "Bāskervilu suns", kura sižets bija arī mūzikla pamatā, tas ļoti palīdzēja izprast un  labāk uztvert notikumu gaitu, bet līdzīgi kā ar filmām, tas lika arī piesieties sižeta detaļām un būtisku stāsta momentu neesamībai. 

Jāuzslavē arī aktieru perfektā saderība ar stāsta personāžiem, skanīgie,trāpīgie teksti un dialogi un "dzīvā" mūzika.

 Tomēr jāatzīmē arī ļoti daudzie mīnusi, kuri man izrādi kopumā sabojāja - izrāde tiek vairāk akcentēta nevis uz spraigo, noslēpumiem pilno detektīvstāstu, bet uz Henrija Bāskervila (nolādētā, pēdējā Bāskervilu dzimtas mantinieka) un Berilas (noslēpumainās kaimiņienes) jūtām, to mīlas balādes reizēm kļūst pārlieku biežas un garas, kas padara izrādi garlaicīgu. Tāpat slepkavu var atmaskot nožēlojami ātri, tādā veidā mūziklam zūd stāsta kāpinājums. Netiek arī gana pilnvērtīgi izmantoti gaismu efekti, kas ir galvenais izrādes scenogrāfijas elements. Tāpat nav īsti skaidrs, kas ir izrādes mērķa auditorija, jo regulārās mīlas dziesmas padara izrādi garlaicīgu bērniem un pusaudžiem, bet sižets šķiet parādīts pārlieku nenopietni priekš pieaugušajiem.

Kopumā par izrādi esmu vīlies, jo tiešām cerēju no Nacionālā teātra sagaidīt Dailes teātra līmeni, pārvērst filmas stāstu izrādē. Labprāt gan vēlreiz noklausītos pāris mūzikla dziesmas, kuras izpilda Šerloks(Egils Melbārdis) ar doktoru Vatsonu (Ainārs Ančevskis), un kuras, kā jau mūziklā, pauž stāsta darbību, nevis tikai jūtas un mūziku. Diemžēl teātra mājaslapa publicējusi tieši tikai otro variantu, mīlas balādes, kas man rada vēl lielāku sarūgtinājumu. 

   Mans vērtējums izrādei ir 5/10

lai gan par ideju, aktierspēli (īpaši Šerloka un Vatsona) un tekstu izspēlēšanu varētu dot arī vairāk.

Par izrādi vairāk var lasīt teātra mājaslapā: http://www.teatris.lv/lv/izrades/liela-zale/baskervila-legenda